Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi онлайн
18 страница из 19
Es negribu aiziet melnajā naktī…
Es negribu aiziet melnajā naktī
Šausmas pārņem manu kaistošo galvu
Domas sāk plesties, tām mājas par šauru
tās ieņemt sāk visuma formu
tūlīt, tūlīt tās pārplēsīs pušu
Pasauli visu. Vai – mani.
Mums nekas šajā dzīvē nepieder.
Mums šajā dzīvē pieder viss…
Viss tas, kas vien atvēlēts – laiks.
Laiks, kurā paspēt var daudz
Laiks, kurā nevar neko
Smieties, raudāt
Darīt laimīgu kādu vai ne…
Es negribu aiziet melnajā naktī…
23.novembrī
Reiz, šajā dienā drūmajā
Iedegās gaismiņa logā manējā…
Brāzās vēji un aizbrāzās
Visas sveces logos izdzēsa
Ilgi vēl dvēsele gruzdēja
Melnām logu krāsmatām
Eglē gaismas nav iedegtas
Stāv rokas klēpī saliktas
Mēmi debesīs skatās
Dvēsele nogurusī…
Vairs nezinu
Vairs nezinu es, kas ir prieks
Vairs nezinu es, kas ir laime
Kur iederas šī mana sirds
Es nezinu. Vairs it nekur
Es atdevusi sevi visu esmu
Un nepaturējusi it neko
Kur tagad tādai tukšai likties
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.