Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi онлайн
15 страница из 19
Jau dienām un mēnešiem līst
Aiziet mans skumjais rudens
Un gaidu es vientuļo ziemu
Auksta saule piemiedz ar aci
Salti sniegi pūderē seju, saltā ziemā es eju
Vējš auksts glauž manu galvu
Sniega kristāli jaucas pa gaisu
Vai jūs, pārslas arī – meklējat kādu
Bet siltums jūs nobeigs, to zināt?
Slapja buča
Ass un raupjš,
Slapjš un silts,
Pieskāriens vaigam
Manam…
Ķermenis smags,
Pieplacis gultai,
Sejā plaukst smaids
Laimīgs…
Pirmās bučas
Jaungada rītā,
No mana runča
Jaunajā gadā!!!
Pēkšņas emocijas
Ziemsvētkus gaidot,
Mandarīnu smarža,
Piparkūku mīkla…
Brīnumus gaidot
Bija tik sapņos.
Mazos.
Manos.
Gribēju mammu,
Mīlošu tēvu,
Vecmammu, kura,
Šūpļdziesmas dzied…
Bija tik sapņos.
Mazos.
Manos.
Azoti drošu,
Iebāzt kur savu
Degunu pilošo,
Sirsniņu sāpošo…
Bija tik sapņos.
Mazos.
Manos.
Ziemsvētku gaidas,
Mandarīnu smaržu,
Veltīju bērnam savam,
Lai būtu – kā nebija man…
Tas bij tik sapnis.
mans…
Kalnā manā stāv pīlādzis
Kalnā manā stāv pīlādzis
Sarkanu asiņu pieliets;
Aizceļo dvēsele ceļos tālos
Atstājot ķermeni zemei.