Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi онлайн
13 страница из 19
Kādēļ tik krāšņi uzzied zeme
Ik katru pavasari?
Vai dvēseles tās ir, ko viņa sūta,
Lai satiktos ar tevi/mani/sauli…
Viena, bez tevis…
Balts putenis apklāj ar mieru,
Klusi staigā pa zemi ziema…
Vai dzirdi tu, kā es salstu,
viena.
Klusi, klusiņām staigā ziema,
Aizsteidzas daudzas…
Arī māja pārklājas sniegiem
Kaut kur tālumā aizmieg kāds —
bez manis…
Klusi pa pasauli ziema staigā,
Puteņi balti puteņo;
Klusi salstu es viena —
Bez tevis…
Uz plosta mazā
Uz plosta mazā, caur lietiem un vētrām
Ar sapņiem kaistošās smadzenēs savās
Es klusiņām peldu, es nezinu ceļa
Vai tā mana dzīve, ko dzīvoju es
Varbūt, mans ceļš būs vēl smagāks
Uz leju vilks slinkums un skumjas
Un dzīves / sadzīves kļūdas —
Jo plosts mans – dziesmas un ilgas
Nebēgšu projām no tiem, kas nelaimi sola
Kas krastā stāv droši un smejas
Tik nesajēgs viņi, kas notiek ar mani
Kas sauc mani tālē
Kā gribu aizpeldēt projām no ikdienas
Uz sava mazā un ļodzīgā plosta
Uz laimes salu, uz miera mītni
Vai – tā tikai tur – saules otrajā pusē?
p.s. atdzejojums