Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi онлайн
10 страница из 19
MUMS, Ziemā dzimušajiem
Mēs – ziemas bērni, kaut… tūlīt,
Saule tūlīt būs un gaisma!
Liekas – pastiep tikai rokas…
Bet – pirkstu gali satver salnu,
Un nesniedzas līdz pumpuram —
Kaut zaros trauslajos jau sen
Vienalga – pavasara sulas rit!
Tik jāpagaida vēl!
Mazliet, mazliet…
Mēs – skarbie ziemas bērni!
Kaut arī mūsu sirdis saules alkst un siltuma —
Kas dāvāta tik dāsni citiem tiek
Bet mūsu nosalušās dvēseles vēl gaida…
Varbūt vēl vairāk nekā gaismas pielietās…
Mēs esam ziemas bērni
Kaut – pavasari sirdī,
Mūs savās važās ziemas stingums tur
Un vaļā negrib laist…
Mēs esam smagie,
Tie —
Ne vieglie, jautrie, ko vasariņa apmīļo.
Kur spēku rast, kas palīdzēs-
Vien cerība…uz sauli?
Cik neciešami – ziedi mākslīgie
Cik neciešami – ziedi mākslīgie,
Bez dvēseles!
Bet, kur nav dvēseles,
Tur skaistums zūd!
Cik bieži daiļa maska sedz,
To ļaunumu, kas sirdīs mīt.
To vienaldzību, cinismu —
Ko smalki vārdi pāri klāj.
Un, kā to visu atšķirt spēt,
Kur spēku rast, kā saprast —
Kad maskas kritīs?
Vai vispār kritīs reiz…