Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi онлайн
12 страница из 19
To smagmi nepanesamo, kad tevi nodod
Ar vieglu roku, gaišu prātu prast
To bērnam savam skatīt iemācīt
Tev jābūt ir tik stiprai, māmiņ labā,
Tev jāiztur vēl ir tik daudz, tik daudz
Ka visas pasaules tev spēka vajadzēs
Un dvēslei – spēju saprast, nepagurt.
Kaut nenāktu tik kari, dienas sūras
Kas dēlus nopļauj izkaptīm tik asām
Kaut spētu viņš sēt sēklu zemē savā
Un audzēt, sauli redzēt, mīlēt
To, novēlu tev – māmulīt!
Veļu laikā
Zeme, zeme, zemīte, tu mūsu,
Kas vientulīga lido izplatījumā.
Tai aukstā melnā tukšumā,
Mūs saudzējot un sargot.
Cik asaru, cik asiņu ir izliets
Uz tava mīļā vaiga – pasaulīt,
Vai tādēļ, katru pavasari
Tu atplauksti ar ziedu rotu krāšņu?
Vai tās ir tavu aizgājušo bērnu —
Gan asaras, gan asinis un sviedri?
Vai no tā visa sastāvi, tu zeme-
Un glabā mūsu vaidus, sāpes, ciešanas,
Kā gudra māte – mierinot un sedzot?
Un atkal pavasaris nāks. No zemzemes
Ar ziedu rotu, saulītei un mums
Ko sūta – aizgājušās paaudzes,
Kas piedot spējušas it visu-
Mums ziedu acīm uzsmaidot.