Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi онлайн

11 страница из 19

Es atlaižu tevi, dvēsele mazā —

Lido, kā putns pasaulē tālā.

Lūkojies, plaši atvērtu sirdi,

Mācies no cilvēces, dzirdi?

Tikai skaties, tu, dvēsele mana,

Atpakaļ nenāc, ja kļūsi,

Kā melna vārna, kā tumša nakte,

Kam tādu tevi, man vajag?

Kur tādu tevi es likšu – dzirdi?

Es teikšu vārdus, kas sacels pret mani

Vai pusi tautas – to zinu:

Es nemīlu jūru! Ak, kādas šausmas!

Vien dziļā cieņā noliecu galvu

Šīs varenās stihijas priekšā…

Es vaidus dzirdu jo baisus

No dzelmes stindzinošās tavas

Tavs klusums mānīgs ir un miers

Un vilini projām tu, tālē zilā

Varbūt, mana dvēsele, trausla pārlieku

Ka bēg no tā nemiera, tevis dvestā?

Tavas mājas logā iedegās gaismiņa

Tā – tava dzīvība mazā ir, māmiņa!

Tavs pienākums ir, tik smags, kā mūžība

Ko vieglu gaitu tava mīlestība nesīs.

Caur mūžam garajam un šaubām

Ar vieglu roku, viedu vārdu izvadīt

Caur grambām gadu gadiem ejot,

Un mācīt dēlam nepaklupt un gaismu redzēt

Prast nenodot pašai, un nepiedzīvot