Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi онлайн

Pulkstenis vientuļi stundas skaita,

Miegs aizgājis meklēt labākas mājas,

Tādas mājas, kur miers tikai valda;

Manējās – pārāk liela ir drūzma.

Drūzma no domām par bijušo dzīvi;

Domām, par laiku, kas atlicis vēl…

Arī miegam, laikam, kā visiem

Vajaga miera, kas dzesētu prātu.

Manējām domām nav nekur glābiņa;

Darbi, kas darāmi – sastājas rindā,

Prasa, kad pienāks mūsējā kārta

Idejas, tikko dzimušas – nomirst…

Galva mana – šo ideju kapsēta.

Roku divu man nava gana

Spēki par maziem, lai akmeni veltu

Celtu un celtu…veltu un veltu…

Miers aizgājis meklēt labākas mājas

Izsalcis vējš trako liepās,

Plosa tas zarus un lapas…

Plosītā dvēsele mana,

Prasa vēl laimes nedaudz.

Puķe mazā, nu piedod,

Atdota esi tu vējam…

Mīla mana, jel saki —

Tiksimies mēs vēl pēc vētras?

Ar roku asaru notraucu,

Puķes norautās salasu…

Vai skumjas asās nopļāva

Mīlu, manu un tavu?

Puķe labā, jel piedod,

Nemīlas laiks valda.

Ko man darīt, saki —

Vai tiksimies mēs vēl pēc vētras?