Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi онлайн
2 страница из 19
Vēl daba guļ, vēl aizmigusi miegā,
Bet viss jau notiek;
Un putni atgriežas mājās,
Ceļā gurušiem spārniem.
Pagriezies uz manu pusi, vējiņ,
Tu, kas pavasari nes!
Pasmaidi un noglāsti man matus,
Nebēdā, ka sajauksi man tos!
Lūgšana
Kungs, ļauj man pārdzīvot,
To, ko izmainīt nevaru!
Piedod un spēku dod!
Palīdzi pārvarēt šaubas un bailes,
Kad gaismas vairs palicis nav —
Izurēt nedienu!
Pašķir mākoņus, dod vietu saulei,
Priekos un bēdās, laimē un nelaimē,
Stāvi man līdzās, nepamet!
Ļauj man iepazīt tevi no jauna,
Mācīties ābecē tavā, kā bērnam,
Burtot pa burtam, saprast lielumu!
To, kas aizliegts bijis man mūžam,
Ticību atņemtu mūsu un garu,
Piedod, un spēku dod…
Ticēt, cerēt un mīlēt!
…Birst ābelei balti ziedi…
Baltas ābeles baltās debesīs
Baltas rokas sniedz;
Balts bērniņš
Baltā mākonī veras…
Baltas ābeles zied.
Sārtbalti ziedi ābelēs manās,
Jaunībai sveikas teic;
Dzīve nozied tiem līdzi,
Domas atpakaļ tveras,
Ābelēm ziedi birst…
Atkal ābeles kupenās baltās
Atkal ābeles kupenās baltās,
Rokām aptveru, vaigu pieglaužu