Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi онлайн
5 страница из 19
Šī zeme vēl mana un mans ir prieks.
Kaut ārā migla, dzeļ lietus kā nātre
Bet mana tā nātre un lietus ir mans
Elizabetei
Es neaizbraukšu ciemos tālos,
Tik apmācies ir laiks un auksts…
Vien manas domas pacelsies no zemes,
Un aizlidos pie tevis, mīļais draugs.
Vien manas domas noglāstīs tev galvu,
Kur mati ne’kļāvīgie kādu cirtu vij,
Vien mana sirds tev aizsūtīs to ziedu,
Par mīlestību kuru sauc arvienu…
Šodien es raudu klusi
šodien es raudu klusi
šodien man nespīd saule
kam izraudāt asaras…
kam pieglaust galvu…
tumsai
rudenim
vienaldzībai
Sapnis nolaižas, kā balta migla
Sapnis nolaižas, kā balta migla,
Aizmirstība, aizmirstība, aizmirstība…
Zemapziņa apņem, pārņem, caurauž…
Lidoju tai līdz un nekurieni…
Cauri laikmetiem un laikiem,
Mainās ainavas un es tām līdzi,
Kā varēja viss būt vai nebūt…
Un notikumi bijuši vai nebijuši
Tie manu sakarsušo prātu patur…
Kā alkstu kādas vēsas rokas
Kas īstenībā atgriezt spētu, sakot:
Ka nav tik traki, draudziņ, nav tik traki…