Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi онлайн
3 страница из 19
Miza raupjā un galva baltā —
…birst ābelei balti ziedi…
Māmuliņa esmu pati,
Sargātāja, glabātāja…
Tikai kāpēc man joprojām
Patvērumu vajag pašai…
Arī man vēl vajag kādu
Mierinot, kas apskauj plecu…
Tikai stumbra skarbo mizu
Satver plauksta, tikpat raupja.
…birst ābelei balti ziedi…
Ābeļziedi pavasarī
Ābeļziedi pavasarī —
Brīnums mūžīgais!
Vai mati mani ir tikai
Atspīdums ābelēm tavām…
Ābeles ziedos vasaras plaukumā
Atmiņās aust un aust…
Ābeles ziedos rudeņu dzestrumā
Negrib un negrib gaist
Jau kuro gadu puteņi baltie
Virpuļo apkārt man
Aizveru acis un pārvēršas tie
Ābelēs baltās, kas tvan
Bija un pagāja cerību laiks,
Vai atnāksi atkal tu šurp
Vēl arī citugad, draiskuli labais
Vai garām aizsteigsies maigs
Visu mūžu es cēlu māju
Visu mūžu es cēlu māju,
Tā teica dzejniece sena.
Es arī.
Tas sievietes pienākums svēts,
Viņa sauca,
Es noticēju.
Un cēlos un gāju un cēlu un vēlu,
Lai viņiem pārnākt kur būtu —
Vienmēr.
Vai dzejniece uzcēla namu,
Te ziņu man nav —
Nekādu.
Tik manis celto nevienam