Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi онлайн
4 страница из 19
No manējiem
Nevajag
Kā zirņi, kas izbiruši,
Kā stārķi, kas projām.
Lidojuši…
Un es stāvu viena
Savas mājas durvīs.
Nevai’dzīgajās.
Un ābelēs manās āboli
Ienākas…krīt
Nevajadzīgi.
Tik nozied puķes rudenīgās
Man vajadzīgās.
Dedz, mana svece, dedz!
Dedz, mana svece, dedz!
Ar tevi sadegšu es līdzi!
Izdegsi. Gaismiņa izdzisīs.
Aiziešu. Atmiņas pazudīs.
Paliks blāzma no rieta,
Izplēnēs atmiņa reta…
Tikai, kā zāle es celšos,
Kā rīta migla es velšos…
Pār zemi savu, tik dārgo,
Pār mīļajiem saviem —
Tos svētot…
Dzīvei.
Šī zeme vēl mana…
Pienāks reiz diena kad nebūs vairs manis,
Un pazudīs debesis manas un zeme,
Un palikšu pati par zemi un zāli,
Kā ēna, kā migla kas ceļas un gaist.
Un nebūs prieka un nebūs vairs skumju,
Un itkā nebijis manis vai bijis…
Ne sāpju, ne naida, ne mīlas, ne baudu
Kas pavada ceļā tevi un mani
Bet, vēl jau es esmu, vēl jūtu un redzu,
Un lūdzu es mīlas mazliet un glāstu;
Un gaismas un saules siltuma kāda,
Ko dzīve vēl varētu saudzīgi sniegt.
Vēl jau šī diena ir mana un nakts,