Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi онлайн

9 страница из 19

Un mūsu jūra šalkos —

Šī tauta pastāvēs!

Valoda slima, vai ļaudis, kas runā?

Negribu dzirdēt šos vārdus – tie biedē

Tik daudz ir liekulības tukšas,

Tik daudz ir izlikšanās liekas —

Vārdos.

Es tveros mūzikā, tur vārdu nav

Tā izteic manu prieku, šaubas

Tā raud un līksmo līdz ar mani

Mēs saprotamies labi abas

Bez vārdiem…

Kā māksla top – es nešaubos,

Tais – klusās darbnīcās,

Bez lieka patosa..

Bet – dažas runājošās galvas,

Kas pārņēmušas varu

Ar glupo tautu sarunājas.

Nu, tāda arī es, šīs tautas daļa

Es kļūšu nicināma, nemīlama

Jo – nerunāju es, un nerunāšu,

Un saprast nespēju un negribu

Ka taisnība mīt spožos žurnālos

Un redaktoru slejās…

Bet – vai tā skaļā, kliedzošā

Par performancēm smalkām

Sauktā, kur koncepcijas izstrādā

Ir tagad māksla? Nezinu.

Un – līdz ar glupo tautu – nesaprotu!

Kas notiek karaļvalstī šajā,

Kur valda izlikšanās gars?

Kur stilu dzīvē, mākslā diktē

Vien dažas runājošas galvas

No ziliem ekrāniem kas viz…