Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi онлайн
14 страница из 19
Pēdējā mīla, kā plūdi
Pēdējā mīla, kā plūdi;
Pēdējais cerību stars;
Pēdējais skaudrais glāsts,
Vai – kā grēks?
Grēks tikai pirmajai mīlai?
Un kas raud vissāpīgāk —
Tas kliedziens ir pirmais,
Vai – visupēdējais?
Jautājumu tik daudz uzdod
Mīlestība tava un mana;
Nepietiek mūža visa,
Lai atbildi rastu uz tiem
Tomēr, tikšanos norunā šogad
– norunā gadsimtā šajā;
Datumu nesaki, dienu neprasu,
Norunā – kaut uz brīdi…
Pēdējā mīla, kā atvadu sveiciens,
Kaut mirkli, pirms tālā ceļa;
Kamēr vēl dzirdam, kamēr vēl redzam,
Kamēr – vēl esam…
Tālajam bērnam…
Vai uz nelabu vēji tā kliedz:
Cik tālu tu esi mans bērns…
Vai tikai karu baismajos laikos,
Uztrauca mātes krācošie koki?
Kaut zināt spētu, ka liktenis devis
Laimīgu mūžu, tev mīļais…
Pārējo – zini, es izturēt spēšu,
Kaut tālu, bet zināt, ka esi…
Laiks izrauj kalendāram lapas,
Vienu, tad otru …un vēl un vēl…
Tikai – kāpēc šīs lapas tavējās,
Mani aiznes sev īdzi…
Galds un krēsls un vientuļa svece
Galds un krēsls un vientuļa svece,
Aiz loga vaid liepas un lieti sit rūtīs…