Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi онлайн
17 страница из 19
Dzīvību atdot
Savu…
Kam gan dzīvības tavas
Vajag…
Tu – muļķa kranci!
Vai neapjēdz lietas,
tik pašsaprotamas!
Zīlīte pie mana loga
Zīlīte pie mana loga
Klauvē katru dienu-
Visu garo ziemu;
Taču šodien atskan cits —
Brīnums, spalgs kā zvaniņš!
Skaņu balsi vīteroja,
Pelēks putniņš zarā.
Prieks, kas skāra sirdi
Vīteroja līdzi-
Gaidot pavasari!
Tumsas varā
Tumsa valda ārā,
Tumsa valda mājā,
Arī manu sirdi
Pārņēmusi varā.
Apklusuši putni,
Nogurusi dzīve,
Visi pamiruši
Gaidot pavasari.
Pēkšņi miglā šajā
Dzirdu balsi kādu,
Vientuļu patlaban
Vēl – tik vienu.
Atlidoja putniņš
Pelēks, tā kā diena,
Tikai balsi skaļu
Ieskandēja droši —
Pavasari!
Bērnība mana
Bērnība mana
Pelēkā mākonī tīta.
Vai bija tur saule,
Vai padebess zila?
Bērnības sapņi
Bija tik lieli, kā
Laime – pēc karsta piena
Un saujas, maizītes pilnas.
Laime – tikai pēc viena
Māmiņas glāsta,
Un ilgas pēc drauga-
Maza suņuka smaida.
Bērnība – vietas nav tādas,
Kur atgriezties dvēselei manai.
Tikai meitene maza,
Raudot, skrien dziļi mežā…